Juurmaja

26/06/2025

09/02/2025

Vienmēr visādos novēlējumos, sev un citiem, tiek vēlētas pārmaiņas - lai piepildās tas un tas. Jau kādu laiku vēlos, lai paliek (ja jāizvelas, tad labāk, lai paliek, nevis piepildās). Labi, ka māja aizvien vietā, ka netālajā Igaunijas beķerejā joprojām cep bulciņas, ka purva takā līkā priede nav nolauzta un daļa draugu ir jau divdesmit - trīsdesmit gadus. Ok, "Rollin'" vārdus vairs tik labi neatceramies. Jūrmājas brīvdienas, kurās paši jutāmies gandrīz kā viesi.

P.S. Pie mums jau zied sniegpulkstenītes!

Paldies .skujina, , .skinke 🤍

07/01/2024

Ziema 23/24. Šī ziema ir brīnišķīga, šī ziema ir traka. Vairākkārt sasnidzis, nokusis, aizsalis. Ziema, kas aizvien paliks atmiņā ar:
- Almas stihija - ledus - ir vairāk kā citus gadus, ledus terapija (dauzīšana, atlasīšana, vešana ragavās) ļauj pārdzīvot grūtos brīžus;
- Ieminam pirmās pēdas un sliedes uz mūsu mīļākā Ainažu kalniņa;
- Ziemassvētku rīts pienāk balts kā tāds brīnums. Šajos svētkos mazās māsīcas mācās velties. Lielā māsīca un lielais brālēns aizvien ir grūti samierināmas karojošās puses. Ziemassvētku pusdienas ir mednieciņi un marshmelovi pie Sarkananjām klintīm. Ziemassvētku pirtī iešana ar dāmām - mana pirmā Ainažu pirts pieredze;
- Kad arī viesi svin Ziemassvētkus jūrmājā, tad šķiet, ka viss ir izdevies;
- Pirmo reizi ciemos tik daudz draugu uz Jauno gadu - 12 lieli + 12 mazi. Jaunā gada ēdiens ir ukraiņu bogračs (Josifa gatavots, protams) un uzbeku plovs. Mūsu bērni satiek tīri labi. Mēs arī - gandrīz satiekamies tam visam jampadracim pa vidu. :) Ieiet ar draudzeni siltā āra kublā ir tieši tā uzelpa, kas ļauj pēc tam mesties svētkos.
- Ledus beidzot ir arī logos. Un dažās trubās. Nolejam mājai ļaut atvilkt elpu. Šobrīd pie mums var atpūsties karaliskā vientulībā, jo esam atstājuši vaļā vienu numuriņu - pagaidām. Tomēr silti sakurināmu un baudāmu.

01/08/2023

Stāsts 9: Citā krastā.

Mēs bijām atvaļinājumā citā krastā. Pagājušajā un aizpagājušajā gadā tā bija Sicīlija. Šogad Kurzeme. Un bija tikapt sevišķi un iedvesmojoši. Pats krasts ir citādāks, jau trešais vilnis Jūrkalnē Almu nogāza no kājām - burtiski un aiz sajūsmas (mums Ainažos tomēr ir baseins, salīdzinot ar Dižjūru). Pelde starp Ventas niedrēm, romu salijušie zirgi Sabilē, Kuldīgas teju sāpīgais skaistums. Mūs "no kājām nogāza" cilvēki un vietas, kur palikām, kur ēdām, kur draudzējāmies! Esam spārnos un gribam padalīties - piefiksējiet savam Kurzemes ceļojumam (tas tiešām bija viens pilnvērtīgs ceļojums!).

Viss sākās , kur saimniekošana un viesu uzņemšana nodota otrajā un nu arī trešajā paaudzē. Saimniece Elīna pa pagalmu slīd mierīga kā feja. "Lūķi" ir īsta pasaku sēta un Latvijas vērtība, kur vakaros trako bezdelīgas, naktis ir mierīgas un zilas, pēc pirtiņas var dušoties ābeļdārzā un viesu brokastu kokteili Elīna izrotā ar lavandas zariņu.

iemieso pilsētas atmosfēru - koka mājiņa (uz vienas no mūsu mīļākajām Kuldīgas ieliņām, uz Mālu ielas) ar visskaistāko un laiskāko pēcpusdienas gaismu.

Lēnas brokastis (neaizmirstama siera un aprikožu panniņa ar pašcepto maizi!), vērojot kuldīdzniekus savās gaitās, stiepjot stādus. iepirkumu maisiņus vai bērnus pa Liepājas ielu.

Karstie pīrādziņi un visdebešķīgākā pavlova Daigas beķerejā, kas par laimi nav sasniegusi Instagram laikmetu.

Un absolūti sirreāls noslēgums - vietā, kur ik pa laikam sev jāiekniebj - vai tas ir pa īstam!? Turpinājums komentāros...

23/06/2023

Lai jums tādi svētki, kādus izvēlaties.

Mēs reti vai teju nekad neesam piedzīvojuši lustīgus Līgo plašā lokā. Tā ir iegājies un tā mums šobrīd patīk, ka šie svētki mums ir ap mazām, priecīgām tradīcijām. Aiziet uz nakts tirgu un nopirkt kartupeļus pie kartupeļu vīra. Apmeklēt zāļu tirgu. Ienest jāņuzāles mājās, viesiem. Braukt uz bērnības laukiem. Tētis cep pīrāgus un kurina pirti. Elīna pin vainagus. Aiziet pēcpusdienas pastaigā uz netālo ciematu. Sagaidīt dzērvju balsis pie ugunskura ar jautājumu spēli (katrs pajautā visiem kādu tai mirklī svarīgu jautājumu). Tā vienkārši, bet vienlaikus svarīgi.

Lai jums katram tā, kā gribas.

02/06/2023

Stāsts 6: Mēs. Jautājums par to, kurš tad saimnieko Jūrmājā, lika apjaust, ka sen neesam ar sevi iepazīstinājuši :) Mēs šobrīd esam trīs. Ance, Toms un mūsu meita Alma.

Pirms aptuveni septiņiem gadiem atradām māju - pārāk lielu, pārāk vecu :) 300 m2 lielu kapteiņu māju Ainažos, kas 10 gadus bija stāvējusi tukša, tomēr simts gadus atpakaļ bijusi Ainažu kapteiņu dzīves epicentrā. Turpat krastā tika būvēti un atgāja koka burukuģi, kas kuģoja pat pār Atlantiju. Tā kā mums patīk lielas, vecas (jo īpaši koka) mājas, bez konkrēta plāna un galamērķa ļāvāmies procesam. Sešus gadus kopā ar mūsu neaizstājamo Ainažu ukraiņu meistaru Josifu māju atjaunojām. Tikmēr baudījām visu, ko dzīve vecā mājā sniedz - mazgāšanos jūrā līdz oktobrim, sildīšanos pie kādas no padsmit krāsnīm, ar uguni vai konjaku.

Procesa gaitā mums pievienojās Alma. Viņa ir augusi būvlaukumā un Randu pļavās. Mēs izbaudām visus (gandrīz) koka māju atjaunošanas procesus un tikpat stipri arī nebūšanu mājās - iešanu dabā, klīšanu pa tuvāku un tālāku pasauli.

Mums māja ir notikums, nevis galamērķis. Tā kā nu jūrmāja spēj uzņem viesus un mūs pašus, esam uzsākuši jaunu avantūru. Par to drīzumā.

Uz tikšanos Ainažos! 💛

12/04/2023

Stāsts 5: Pieter van Kruysbergen un āra mēbeles - skulptūras

Kādu dienu pirms septiņiem gadiem saņēmām skumju ziņu no draugiem Nīderlandē - vēsti par nāvējošu slimību, kas piemeklējusi mūsu draugu Pieteru. Toreiz uzreiz nopirkām biļetes un devāmies turp. Dalītas skumjas mijās ar prieku, ar Pietera stāstiem par dievu, kas slēpjas detaļās (piemēram, skaistos stacijas pārsegumos), ar lepnumu par viņa apņēmību pēc smagās diagnozes savu arhitekta profesiju nomainīt pret sirds lietu - skulpturālu āra mēbeļu radīšanu. Tās ir mēbeles - skulptūras, grandiozas savā izmērā, tomēr demokrātiskas izmantošanā (Pieters cerēja, ka bērni uz tām rāpsies, leks lejā un līdīs cauri). Mēbeles, ko iedvesmojusi Latvijas daba un līdzradījusi Pietera sieva un mūza .skujina

Gadu vēlāk braucām no Pietera atvadīties pavisam. Kā kontrabandisti ienesām slimnīcas palātā "Valmiermuižas" aliņu, ko kopā nelegāli izdzērām (kā smējās Pieters - kas ir sliktākais, ko tas man var nodarīt?) un runājām par dzīvi, kuras "dievs" arī slēpjas detaļās (piemēram, saulē uzsilušos persikos). Pieters aizgāja vakarā, kad pacēlās mūsu lidmašīna.

Vēl pēc dažiem gadiem laimīgā kārtā kopīgi paveicām "attransportēt-skulptūras-no-Nīderlandes" projektu un par godu Pieteram noorganizējām brīnīšķīgu fotosesiju, iemūžinot mēbeles tikpat grandiozās bildēs (ar veselas komandas iesaisti - piemēram, Josifs ar palīgiem stiepa tās uz sēkli, savukārt Mamju ģimene, kura tobrīd nejauši viesojās, bija gatava spontāni piedalīties fotosesijā).

Tagad mēbeles turpina savu dzīvi jūrmājas dārzā - bērni uz tām kāpj un lec lejā, pieaugušie brokasto un sauļojas. .skujina turpina mēbeļu ideju. Un Pieters vienmēr ir ar mums kā iedvesma un mēraukla dzīvē (Kā, nez, Pieters darītu? - to bieži pārspriežam). Paldies, Pieter.

07/09/2022

Čau rudenī! Tikko, tikko pludmale bija pilna ar smilšu pilīm un mēs, līdz viduklim ūdenī, skaitījām ausainās aurēlijas. Paldies visiem Jūrmājas vasaras viesiem. Tiem, kurus sastapām, tiem, kurus tikai sajutām (katrā ziņā šīs vasaras secinājums - vairāk būt mājās, vairāk satikties!). Paldies par izvēlēšanos, par atvadu zīmītēm, par skaistajām piezīmēm no šī krasta.

No smilšu pilīm krastā palikuši smeldzīgi izciļņi, atpūtniekus nomainījuši gājputni un Ainažu piekraste uzelpo visā savā vientulībā un mežonībā.
Mēs - esam rudenī (jāatzīst, tas mums te mīļākais laiks), lasām ābolus, ejam gar krastu, jau iekūrām krāsni, pētām Ainažu māju vēsturi, lasām vecās jūrnieku vēstules un gaidām viesus (šodien atvērām arī oktobra rezervācijas, par novembri un tālāko - redzēsim).

11/05/2022

Stāsts 4: Tadelakt, Marokas apmetums.

Negaidījām, kas šis būs viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem gan no viesiem, gan Instagram draugiem - no kā jums tik skaistas dušas?

1. Kas tas ir? Tas ir bezflīžu apmetums tadelakt, kas tradicionāli jau gadsimtiem izmantots Marokas pilīs, hammamos (pirtīs), baseinos. Tadelakt ir dabīgs, mitrumizturīgs apmetums - gatavs maisījums no kaļķa, marmora, smiltīm. Tas izmantojams dušās, izlietnēs, virtuves zonā, aizstājot flīzes. Tā ir kā plāna kārtiņa, ko uzklāj uz kaļķa apmetuma, pēcāk iestrādā ar speciālu akmeni, noslēgumā vasko. Tadelakt izskatās kā ļoti samtains daudztoņu akmens.

2. Kā tas kalpo? Neviennozīmīgi :)) Mēs tadelakt labi pazīstam, jo pirms jūrmājas to izmantojam savās mājās jau sešus gadus. No vienas puses -
to ir ļoti ērti lietot ikdienā, jo nav šuvju, kurās sakrājas mitrums, kas iekrāsojas rūsainas vai, nedod dievs, kur veidojas pelējums. Tadelakt praktiski nav jātīra. Tomēr tas ir reizi gadā jāievasko - tadelakt nobružājas. Tāpat arī koka mājās, kas ir lielākā vai mazākā “kustībā”, apmetumā var veidoties (un veidojas) plaisas, kuras ir jālabo. Par laimi mums ir lielisks meistars Ivo, kurš uzņemas atbildību par savu darbu un vienmēr labo to, kas jālabo. Neskatoties uz trūkumiem - mēs izvēlamies tadelakt atkārtoti, neesam atraduši neko skaistāku.

3. Kā uzklāt? Mēs to paši neesam darījuši, jo nepieciešama īpaša māka (toties, piemēram, to dara paši!). Mums ir Ivo - viens no retajiem, kuram Latvijā ir liela tadelakt pieredze. Brīvajā laikā viņš ir ugunsdzēsējs :) Vai otrādāk.

4. Kur iegādāties? Noteikti ir vairākas vietas, neesam veikuši lielu izpēti. Pirms sešiem gadiem vienīgā vieta, kur iegādāties tadelakt bija veikaliņš uz Lienes ielas, kur ir foršs saimnieks Uldis.

02/03/2022

Stāsts 3: mūsu Josifs, Ukraina un palīdzība. Sākot domāt, ko stāstīsim par Jūrmāju, bija skaidrs, ka pats svarīgākais stāsts ir par Josifu. Toreiz, protams, nezinājām, cik skarbs būs stāsta konteksts.

Sākot ar galveno - mūsu Josifs, Jūrmājas meistars, atjaunotājs, mūsu draugs un atbalsts, krāšņu kurinātājs, mājas pats, pats svarīgākais cilvēks, ir ukrainis. Ukrainis, kurš jaunības gados pārcēlās uz Ainažiem. Mēs nezinām nevienu citu ar tik plašu sirdi. Izrādās - tik pat plaša ir viņa ģimenei, kura šobrīd savās mājās Rietumukrainā ir uzņēmuši jau 40 (!) bēgļus - dod tiem pajumti un maltītes. Daļa no cilvēkiem pie Josifa māsas viņas Karpatu kalnu mājiņā ieradušies ar kājām bez jebkādiem līdzekļiem. Šo cilvēku skaits aug un mājiņas durvis netiek aizvērtas. Mēs Josifu atbalstām, kā varam, tomēr šajā brīdī ir nepieciešams plašāks finansiāls atbalsts. Ja spējat sniegt jebkāda apjoma ziedojumu, kas tiks nogādāts tieši Josifa ģimenei Ukrainā, lūdzu, rakstiet ziņu privāti - nosūtīsim konta informāciju.

Par Josifu. Viņš ir tāds cilvēks, kāda otra nav. Sastapām Josifu pirms sešiem gadiem Ainažos, pēc mūsu mājas iegādes. Līdz šim mirklim plecu pie pleca esam kopā visu izsapņojuši, Josifa rokām te tapis katrs stūrītis - no fasādes dēļa līdz grīdlīstei. Tomēr tas nav tikai par māju - Josifs ir Jūrmajas dvēsele.

Turpinājums komentāros zemāk...