20/07/2026
Kopš mēs rakstām par ģimenes ceļojumiem, vienmēr esam likuši uzsvaru uz to, ka aicinām brīvdienas pavadīt jēgpilni un ar bērniem, kā arī izbraucienos un piedzīvojumos doties uz mazāk zināmām vietām, vai, piemēram, vietām, kurām mēdzam ikdienas steigā paskriet garām. Viens no tādiem nedaudz pat ļoti līdz galam neievērotiem galamērķiem noteikti ir Saldus Saldus TIKS centrs, kurš lielākajai daļai autobraucēju pamatā asociējas ar rotācijas apli un tajā esošajiem DUS, lai gan šī pilsēta ir pārsteidzoša un tikai Saldum var veltīt vismaz pusi dienas, lai vienkārši to izstaigātu. Mums nu ļoti pie sirds iet Saldus centrālais pilsētas laukums un pastaigu takas, Kalnsētas parks un Cieceres upes līkumi, daudzās ēšanas vietas un vienkārši kopējā noskaņa.
Saldū, mēs, bez šaubām arī piestāsim, bet šoreiz nedaudz vairāk par vietām, par kurām daudzi kā tūrisma galamērķiem iedomājas vēl mazāk, un sāksim mēs ar Brocēniem. Vispirms, vai, ja kādreiz esat braukuši uz Liepāju, esat kādreiz, izbraucot cauri Brocēniem, pagriezuši galvu pa kreisi un vismaz ar ātru acu skatienu ieraudzījuši skatu uz ielu, kas, piemēram, ziemā ir tik fantastiski izgaismota, ka sajūta ir kā jaukā kalnu ciematā, bet ikdienā ved uz kultūras namu? Tā nu mēs, nu ļoti lietainā sestdienas rītā, kad normāli cilvēki sēž mājās un čīkst par laikapstākļiem, nedaudz pirms pusdienlaika ierodamies Brocēnos un stūrējam pa šo ielu. Galā ir neparasts skvēriņš, un tad arī nonākam pie Brocēnu pludmales Cieceres ezera krastā.
Pludmale lietus laikā neliekas tā labākā ideja, bet, ja tajā ir piepūšamo ūdens atrakciju iespējas, tad tas kļūst par jaunu piedzīvojumu, jo, kad līst un ir slapjš - slīd vēl labāk, un, kāda starpība, vai slapjš esi pirms nonāc līdz ūdenim vai tikai pēc tam? Šeit, ezera krastā biedrība Sportive ir iekārtojusi Kurzemē lielāko ūdens piepūšamā atrakciju, kā arī šeit ir citas aktivitātes, tiek rīkoti pasākumi, nometnes, kā arī ir iespēja paēst viņu ēdienu treilerī. Kārlim un Dārtai Karolīnai šoreiz pat liekas aizraujošāk, ka viņi var izskrieties pa atrakciju vieni paši, piedevām, slīdot daudz labāk. Bet - tā, kā vienīgais, kas īsti nav izdarāms lietus dēļ - pūslis, kur uzlecot ir iespēja aizmest otrā galā esošo tālāk ezerā, sarunājam, ka, ja svētdien būs saule, pa ceļam uz mājām noteikti šeit piestāsim ciemos vēlreiz.
Lietus īsti nerimst, prognozes rāda, ka kaut kas jēdzīgāks būs tikai uz vakara pusi, bet mūs tas nekad nav apturējis, jo visa tā slapjuma lieta ir tikai galvās, pēc tam, kad viss šādos laikapstākļos ir kaut kas foršs padarīts, ir vēl lielāka gandarījuma sajūta, tāpēc dodamies tālāk izpētīt, kas vēl Brocēnos padarāms lietus laikā.
Kā nākošo pieturas punktu izdomājam aizbraukt uz Mežaparka pusi, kas ir milzīgs pastaigu un aktīvās atpūtas parks Brocēnos, bet, tur, arī pie ezera ir kāda vieta, bez kuras apmeklēšanas ciemošanās Brocēnos neskaitās. Šeit jau vairākus gadus saimnieko kapteinis Vilnis un gardumu pavēlniece Liene un visa viņu pārējā ģimene un komanda. Vilnis šeit ikvienu gribētāju gaida savā sniegbaltajā Kuģītis "Zezer". Kāpēc “Zezer” - viņš izstāstīs pats, bet nedaudz pateiksim priekšā, ka tiem, kas zina vācu valodu, būs vieglāk atbildēt... Ja jau ir kuģītis, ir jābūt piestātnei, kur to pietauvot, kā arī vietai, kur to glabāt ziemā, tāpēc ūdenī atrodas neparasta laivu māja ar smuku uzrakstu “Spāre”, kurā ziemas sezonā pa atvērtu sienu ieslīd “Zezer”, bet pārējā laikā brīvdienās ir dabūjamas Lienes ceptās picas. Par picām nedaudz vēlāk, iesākumā izbraukāsim Cieceres ezeru. Vai izkuģosim, ja precīzāk.
Jāatzīst, man arī līdz šim likās, ka Cieceres ezers ir kaut kāds karjers vai upe pirms dambja, kas ir apakšā zem Liepājas šosejas, bet nē, tas ir unikāls ezers ar savu šaurumu, kas brīžiem ir knapi pārsimts metri, bet tomēr ar 9 kilometru garumu, un arī saliekto formu. Piedevām, tas ir ļoti dziļš - oficiāli vidējais dziļums ir virs 10 metriem, maksimālais ap 26 metriem, bet, kā runājot vietējie, tad ezeram esot dubultais dibens un dziļums tomēr ap 55 metriem. Galā pie Liepājas šosejas ir arī ūdens sporta un smaiļošanas bāze, kā arī ļoti skaista ēka, kas ir saistīta ar Brocēnu cementbetona rūpnīcu, jo paši Brocēni arī ir jauna pilsēta, radīta tieši priekš šīs rūpnīcas, un tad viss te radies tieši pateicoties tai. Šobrīd šeit ir viena no lielākajām šāda veida rūpnīcām reģionā “Cemex”, kas arī visu laiku paplašinās. Uz kuģīša ir gan audio gids, gan arī Vilnis, kas ir cilvēks ar tādu harizmu, ka ar viņu tiešām mierīgi varētu doties uz vientuļu salu un būt drošam. Starp citu Cieceres ezerā ir tāda vientuļa sala...
Braucienā redzēsiet arī kādreizējo kaļķu dedzināšanas cepli, pie kura varot arī teorētiski pielīst, bet ļoti droši tas neesot, kā arī redzēsiet kādreizējā dzelzceļa līniju, kas no karjeriem veda materiālus rūpnīcai. Šobrīd to dara ar kravas auto, bet Viļņa stāsts visu ļoti atdzīvina, piemēram, par zaļumballēm uz salas. Interesanti, ka ezera krasti ir ļoti apdzīvoti, tiek būvētas arī jaunas vietas, bet tajā pašā laikā pašvaldības ļoti sargā, lai ezers ir maksimāli dabīgs un nesabojāts. Starp citu, ezera krastā ir arī varens skatu tornis. Jebkurā gadījumā - turpmāk mums Brocēni visvairāk asociēsies ar šo vietu.
Kad nonākam atpakaļ krastā, mūs sagaida Liene un picu smarža. Jāsaka, ka pirmo reizi Latvijā redzējām šādu atklāta skata virtuvi, kas peld virs ūdens. Picas gan pieejamas tikai sestdienās, un retu reizi svētdienās, bet jāseko līdzi visam viņu sociālajos tīklos. Ikdienā Liene cep kūkas un citus gardumus un, tuvojoties brīvdienām, gatavo īpašo picu mīklu, piedevām, apkārtējie tik ļoti ir iemīļojuši “Spāres” picas, ka tās pazūd jau pirmajās stundās un uz vakaru mēdzot vairāk nebūt. Toties ir kūkas un pārējie gardumi.
Kad esat pie šādiem cilvēkiem, pazūd jebkāda laika izjūta, ir pilnīgi vienalga par vētrām, apkārtējo nīgrumu, pandēmijām un visu pārējo, jo viņi iedvesmo un negribas nekur braukt prom. Mēs, ejot uz auto, saprotam, ka būs vēl viena fantastiska vieta, kur ik pa laikam iegriezties ciemos.
Starp citu, Mežaparkā ir bezmaksas gaisa koku trases, kur ikviens var droši izstaigāties un pārbaudīt savas spējas un, pat šādā lietainā dienā ir pilns ar staigāt gribētājiem un velo braucējiem! Un kas vēl mūs sajūsmināja Brocēnos un Saldū - daudzie ūdens brīvkrāni, kā arī tas, ka šeit mīl visur karināt lampiņas, lai ir smuki arī tad, kad ir tumšāks.
Stūrējam tālāk uz Saldus pusi, tur obligātā piestāšana pie Druvas Saldējums veikaliņa centrā. Bet, ja mēs dodamies uz šo pusi, ik pa laikam mēdzam arī tāpat Saldus aplī nogriezties uz Kuldīgas pusi un iebraukt arī veikaliņā pie ražotnes. Ar Dārtu mums neliela diskusija par cik saldējuma bumbiņas šodien viņa dabūs, tā, lai tiek pie kādas arī rīt un nav iztērēta visa norma...
Tiekam pie saldējumiem un braucām uz Sātiņu pusi, kur ir vecie rūpnīcas karjeri (starp citu, viens no tiem no augšas izskatās pēc Maldīvām un koraļļu rifiem) un šeit ir iekārtojies fantastiski čillīgais Wakepark Saldus. Arī šeit saimnieks ir tikpat unikāls - bet ar savu mieru un darīšanas prasmēm. Mēs te esam atbraukuši, jo Kārlim ir jauna aizraušanās - veikošana un viņš izmanto katru iespēju to trenēt, lielais mērķis ir braukt ar visu apgriešanos, šī vieta tam ir īpaši piemērota ar savu 180 metrus garo braucienu. Kamēr viņš vairāk kā pusstundu trenējas, Dārta paspēj gan izbraukāties ar SUP, gan pasēdēt siltā baļļā. Šeit tāds ļoti pozitīvs vaibiņš, un te varētu pat vienkārši braukt un bez veikošanas sēdēt un neko nedarīt, vai uz SUP slīdēt pa karjeru. Te arī notiek bērnu nometnes, bet gribētāju esot vairāk kā iespēju. Ar saimnieku vēl izrunājamies, cik forši ir dzīvot ārpus lielpilsētas, cik te lēti un vienkārši tikt uz hokeja treniņiem, bet, pirmais un galvenais ir saņemties un izkāpt no ikdienas.
Kamēr mēs te dzīvojamies, piestāj arī lietus, fonā arī skan mūzika, jo blakus notiek Sātiņu ciema svētki. Vispār vietējie šo vietu iesaukuši par Okeānu, tāpēc tie tiek saukti par Okeāna svētkiem. Ja ļoti piedomā, tad nav arī melots - lokālās Maldīvas.
Uz svētkiem mēs vēl pieriposim, bet tālāk braucam paēst vakariņas. Tās mēs ēdīsim vietā, kurai pa reizei, braucot no Mažeiķiem te esam braukuši, esam pamanījuši un nodomājuši, ka jāpiestāj kaut vai nosaukuma dēļ - proti, “Bordertaunā”. Tie, kas ir ap gadiem 40, vēl atceras tādu seriālu, tiem, kas jaunāki, pameklējiet, kas tas bija. Kaut kā biju sev galvā vizualizējis, ka iekšā būs arī tāda vesternu noskaņa, un, iespējams, par papildu maksu, arī kādā stilizētā apšaudē ar kovbojiem un šerifu varēsim piedalīties, bet tomēr interjers nedaudz mierīgāks, bet, iespējams, ir jāpadomā par tādu izklaižu piedāvāšanu. Lai vai kā, sēžam nost, mums ļoti laipni atnes ēdienkartes - šeit vispār Saldus pusei kaut kāds papildu bonuss par laipnību un fantastisku servisu, kas tā ļoti mīļi un patīkami. Piedevām, tas nav tā uzspīlēti, bet dabīgi. Tālāk veram vaļā ēdienkartes un nedaudz esam pārsteigti par cenām, kas ir pat aizdomīgi mazas. Nu labi, kaut kā esam apsēdušies tā, ka neredzam citu šķīvjus, tāpēc, iespējams, porcijas būs maziņas, taču, pavisam drīz mums tiek atnesti pirmie divi šķīvji. Un tas Jums nav nekāds mazais tases izmēra šķīvis, bet tāds pamatīgs - kā viduslaiku bruņinieka vairogs! Viss arī ļoti garšīgs un šī vieta noteikti būs iekļauta mūsu sarakstos, ka te vienmēr var braukt kārtīgi paēst. Par kafijas cenām vispār klusēju - tādas sen nav redzētas.
Tādi kārtīgi paēduši, iekāpjam auto un aizbraucam atpakaļ uz Sātiņiem, tur tieši savu uzstāšanos ir sācis čalis, kas dzied par normālām un parastām lietām - traktoriem, veciem Audi, mīlestību un Tukumiem – jeb Edvards Strazdiņš. Sen nebija būts lauku pasākumā, bet mēs pavilkāmies uz to īstumu un noskaņu, tāpēc, ja kādreiz sanāk braukt garām ne lielajiem pilsētu svētkiem - vienmēr izmantojiet iespēju piestāt, šeit ir pavisam citādāka sajūta un vismaz mums tā patīk daudz labāk kā milzu pasākumi. Vienkārši viss ir pa īstam.
Pa tādu kārtīgu grantētu lauku ceļu dodamies uz mūsu naktsmītni Lauku Mickas. Pēc pāris kilometriem pa Liepājas šoseju jāgriež atkal uz grantētu ceļu un pēc ļoti maza brīža esam pie sena piena galdiņa ar vecām kannām un norādi, ka mums pa labi. Gar labības laukiem braucam iekšā un nonākam pie mūsu sapņu mājas vizualizācijas dabā! Šeit ir iespēja dzīvot un palikt mājā, kas būvēta pirms 100 gadiem, bet apkārt esošās pārējās celtnes ir vēl pusgadsimtu vecākas.
Ir tāda sajūta, ka tūdaļ iznāks saimnieki tautastērpā, tad no pļavas iznirs čalis ar izkapti rokās un skaļi dziedās par divpļaviņām. To īsti nevar vārdos aprakstīt, ja pats neesi uz vietas, vai vismaz tad es nemāku tā pareizi ietērpt epitetos. Ja mums brauks kādi draugi no ārzemēm, kas gribēs senlatviešu vaibiņu - tad noteikti vedīsim viņus uz šejieni. Nepārstāstīšu vietas vēsturi un to, kā šeit viss atjaunots, droši var pameklēt rakstus par “Lauku Mickām” un visu ar baudu izlasīt. Dita aiziet sajūsmināties par iekšu, piemēram, modernu krāsni, kas iebūvēta senās malkas krāsns vietā, Dārtai galvenais ir divi kaķi, es tikmēr fanoju par to, kā šeit iebūvēta pirts – jo tādu risinājumu vēl senā klētī (vai kūtī), nebiju redzējis. Viss ir ļoti īsts, patiess, nesabojāts, bet tajā pašā laikā ikviens mūsdienu ērtību vergs jutīsies vairāk kā izcili, jo vannas istabā, pat ir siltās grīdas! Laikam pat vairāk neko daudz nestāstīšu, ķeriet iespēju šo vietu apciemot, piedevām, tā ir izcila lielām kompānijām, mēs saskaitījām vairāk kā padsmit guļvietas.
Mums vēl gribas fiksi aizlaist uz nelielu ciemošanos pie mūsu draugiem uz Kazdangu - “Kazbāru”, kurš, iespējams ir mūsu mīļākā vieta Latvijā aiz mājām, bet, lai brauciens būtu interesantāks, izbraucam ar līkumu caur Airītes Stacija / Railway Station Airīte, kas arī lēnām atdzimst kā neparasta vieta, un tad sākās mūsu jaunsarga Kārļa stāsts, kā viņš pirms nedēļas te nometnē bridis pa mežiem un upi vienā no dienām. Vispār šeit ir ļoti interesants Latvijas nostūris - jo ir gan tumši meži, gan ļoti līkumaini ceļi, visādi pauguri un pa vidu pļavas un labības lauki. Kaut kādā mērā tāds Vidzemes līdzinieks Kurzemē. Vai arī otrādāk... Principā Saldus puse ir ļoti pateicīga tiem, kas interesējas par kara un šāda veida tūrismu, jo šeit ir notikuši daudzi zīmīgi notikumi Latvijas vēsturē.
Nākošais rīts sākas ar to, ka Dārta bez problēmām pamostas kā bulta ar jautājumu - kur ir kaķi?! Tālāk ātrās brokastis un stūrējam uz tepat esošo O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta "Airītes". Kārlis te jutās kā mājās - pēdējā mēneša laikā piedalījies divās Jaunsardzes nometnēs. Mūs sagaida Roberts, kurš fantastiski izstāsta to stāstu par Kalpaka dzīvi, mūsu Brīvības cīņām un ari to, kāpēc šeit ir muzejs un piemiņas vieta. Laiks paskrien nemanot, šīs arī ir muzejs, kurš nav tas garlaicīgais, daudz ko drīkst darīt, pat ir iespēja pašaudīties ar pirmā pasaules kara ieroču replikām, un, tas tev nav bliezt no mūsdienu ieroča - viss ir smags, grūti pārlādējams un sarežģīts, toties, izrādās, ka tik slikti nemaz nešauju. Vēl iespaidīgs ir Tuvo Austrumu NATO parauga priekšpostenis, kādos uzturējās mūsu starptautisko misijuu dalībnieki - kurš iekārtots maksimāli līdzīgs, pat ar visu “mēslu dedzinātavu”, īstām barakām, utt. Šeit visvairāk aizrauj un aizdomāties liek stāsti par to, kādi ir bijuši dzīves apstākļos šeit un tā sajūta, ka jebkurā brīdī var sākties uzbrukums. Principā - esot ikdienā daudz Ukrainā - redzu, cik ļoti ir mainījusies karošanas tehnika nieka padsmit gados – jo šāds postenis nenostāvētu pat piecas minūtes mūsdienu kauju nosacījumos. Prieks, ka muzejs attīstās, ir daudz kas jauns kopš mūsu pēdējās viesošanās reizes un šādu vietu apmeklēšana kārtējo reizi paceļ pašlepnumu.
Tālāk - ciems, kuram mēs esam braukuši vienmēr garām un nekad neesam apstājušies kaut vai izlocīt kājas - ripināmies uz Zirņiem. Šeit mūs sagaida vēl kāds pārsteigums - izrādās, Zirņu bijušajā bērnudārzā notiek tik varenas lietas, par kurām nekad nevarētu iedomāties - šeit ļoti apņēmīgas zirnēnietes ir izveidojušas radošo namu “Zirņi” (https://www.facebook.com/profile.php?id=61575905135605&locale=lv_LV). Ir gan līnījdejas, gan teātris, gan arī, kā mums ir iespēja šodien izbaudīt - ēdienu gatavošanas meistarklase pie Edītes. Kā jau varat nojaust, tad visus ēdienus gatavo no... zirņiem! Gatavošanas procesā tiekam iesaistīti pilnīgi visi, un top gan saldā zirņu un rabarberu kūka, gan trifeles, gan pīrādziņi, protams, kur tad bez zirņu kotletēm. Dāmas ir pat izdevušas vairākas zirņu ēdienu recepšu un dziesmu grāmatas, piedalās dažādos pasākumos un pavasaros notiek jestra zirņu sēšana ar folkloras kopām. Ir pat pasākumi, kur viņas trijatā spēj vienlaicīgi pabarot 1000 cilvēkus. Kamēr krāsnīs cepas mūsu veidoti gardumi, tikmēr ejam uz nākošo telpu – pie Lindas, kura, savukārt, rīko krietni virs 20 dažādas meistarklases un nodarbības. Mēs tiekam pie garšvielu maisījumu izveides no pamatā vietējiem garšaugiem, kas ir ļoti aizraujošs process, pēc tam vēl izspēlējam atjautības spēli, bet tā šeit ir arī filcēšana, groziņu tamborēšana, sveču liešana, utt., piedevām šo visu iespējams paveikt gan šeit uz vietas, gan arī Linda aizdosies ciemos pie jums. Tikām pat pie Lindas pašas gatavotajiem nātru čipsiem! Pa to laiku ir uzklāts arī galds, un tiekam nogaršot visus ēdienus, kur esam nedaudz pielikuši savu roku. Vairāk kā stunda paiet vienkārši sarunās un tad pilnīgi iestājas neliela nožēla, ka par šo vietu esam uzzinājuši tikai tagad... Tā kā - ja brauciet uz Liepājas pusi - ieplānojiet piestāšanu arī šeit.
Diena ir iekarsusi un mēs pildām bērniem dotos solījumus - laižam uz Brocēniem atpakaļ - uz piepūšamo atrakciju ezerā - šodien, kā jau siltā dienā, viss ir pilns un beigu beigās krastā palieku tikai es kā peldētnepratējs. Ģimene šo atrakciju novērtē ar treknu desmitnieku, šodien arī izdodas pūšļa metieni ezerā! Šī ir vēl viena fantastiska ideja pa ceļam uz vai no Liepājas - piestāt un kārtīgi izpriecāties.
Ja jau esam tik tuvu - vēlreiz piebraucam ciemos pie “Zezer” un “Spāres” - kur neplānoti paliekam vēl veselu stundu. Picas gan šodien apēstas, bet tas jau netraucē lieliskām sarunām un atkal ir sajūta, ka šo ģimeni pazīstam jau gadiem un noteikti brauksim vienkārši tāpat ciemos, jo kā mēs parasti arī sākām - kad ir abpusēja iedvesma – trakajiem ir jāturas kopā.
Ir jau diezgan pavēla pēcpusdienā, tāpēc ik kā jāuzņem kurss uz māju pusi, bet aktīvā diena dara savu un laiks arī pusdienām - kas mums beigās pārvērtās arī par vakariņām... Nē, šoreiz sarunās tik ļoti neiesprūdām, lai gan te ir bijis arī tā, jo saimniekiem ir ļoti daudz neparastu stāstu, bet mūsu pusdienu porcijas “Mežavējā” bija tādos apmēros, ka tika apēsta tieši pusīte un pārējo ielikām kārbiņās un gardu muti notiesājām mājās. Šeit pareizi laikam jāsaka, nu kurš gan nezina, kas ir leģendārais Mežavējš un kauns tam, kurš te vismaz reizi sava mūžā nav piestājis. Un nē - ne jau tas porciju izmērs ir svarīgs, bet gan tas, kā ikviens te tiek sagaidīts un nu ļoti autentiskais interjers, piemēram, ar cauri terasei augošu pamatīgu koku! Starp citu – krodziņš darbojas kopš 1989. gada 18. novembra. Te ir tāda noskaņa kā pie radiem laukos, kad ir gan garšīgi, gan daudz, gan vienkārši pa īsto! Mums ir tādi vairākas ēšanas vietas visā Latvijā, kur labprāt piestājam un nekad neesam vīlušies un “Mežavējš” ir viena no tām. Un, ja brauciet un ēdienkartē ir karbonāde ar gaileņu mērci - ir obligāti jāpasūta!
Ir jau tāda krietna vakara puse, bet mēs vēl neliekamies mierā, vispirms piestājam pie Saldus zīmes, no kuras paveras skats uz Saldus ezeru – ar jauno promenādi un elegantu peldvietu, līdz Dārta izdīc iespēju vēl pēdējās 15 minūtītes šodien ieskriet ūdenī. Mēs tikmēr pludmales kafejnīcā “Bungalo” paņemam pa saldējuma kokteilim (arī Dārtai, protams) un tad gan laiks doties uz mājām, tikai šoreiz vēl caur Zvārdi un turienes kādreizējo padumju armijas aviācijas bumbu izmēģinājumu poligonu. Nekas jau pa šiem gadiem nav mainījies - arī toreiz kā poligons tika izvēlēts parasts ciems, ar savu senu muižu, vairākām baznīcām, neskaitāmām mājām un tas viss tika izmantots kā mērķis - metot aviobumbas, līdz viss pārvērtās drupās. Lai to visu padarītu šobrīd sabiedrībai daudz zināmāku, ir radīta aplikācija “ZvARde” - ar kuras palīdzību var izbraukāt poligona teritoriju un izpētīt dažādus objektus, piemēram, baznicu drupas, kuras ar VR palīdzību tiek atdzīvinātas. Īpaši skaudrs ir stāsts par Rīteļu kapiem – kur sistemātiski tika mestas avio bumbas tieši uz kapu kopiņām un tad vienkārši ar buldozeru viss aizlīdzināts, lai pēc tam atkal no jauna to atkārtotu. Papildu sajūtas vēl iedeva arī brīdis, kad saule jau tuvojās savam rietam un tad tāda baznīca meža vidū ir pavisam kas neparasts ar pāris krēslu rindām, altāri un vienu sienu...
Lai nebrauktu atpakaļ uz Rīgu caur Saldu - izlīdām pa visādiem neparastiem meža ceļiem uz Auces un Bikstu pusi, bet poligons ir tā vieta, kur mums ar Kārli ir vēlme atgriezties uz kārtīgu izpēti, pērn jau iesākām - no otra gala – ar apvidus auto izbraukājot pāris vietas! Bet Saldus un tā apkārtne ir pelnījusi, ka tam vienkārši nepaskrien garām, un te lielākā pievienotā vērtība ir cilvēki!
Un nobeigumā - ļoti priecājamies par Jūsu atgriezenisko saiti komentāros, "patīk" uzspiešanā un dalīšanās ar rakstiem, kā arī vienmēr esam pateicīgi, ja uzsauksiet mums kādu litru degvielas vai kafijas krūzi - https://buymeacoffee.com/cetricelogardi
